...

Reiz kāds no bērniņiem, kuram teju, teju bija jādzimst, jautāja Dievam: "Dzirdēju, ka tu grasies sūtīt mani uz zemi - kā gan lai es tur dzīvoju, tik mazs un nevarīgs?"
Dievs atbildēja: "Esmu tev izmeklējis eņģeli, kurš tevi sagaidīs un aprūpēs."
"Bet te debesīs esmu tik priecīgs, varu smieties un dziedāt," nopūtās bērns.
"Tavs eņģelis tev dziedās un ar tevi smiesies ik dienu. Tu jutīsi viņa mīlestību un būsi tik pat laimīgs kā te" - mazuli mierināja Dievs.
"Un kā gan es sapratīšu, ko ļaudis uz zemes runā?" - nerimās bērns.
"Tavs eņģelis teiks tev visskaistākos un vismīļākos vārdus. Ar lielu pacietību un mieru viņš iemācīs runāt arī tevi."
Mazais tomēr nerimās: "Esmu dzirdējis, ka uz zemes dzīvo arī slikti cilvēki - kas mani pasargās?"
Dievs atbildēja: "Tavs eņģelis tevi sargās, kaut arī paša dzīvība būtu apdraudēta".
"Bet es būšu bēdīgs, jo vairs nesatikšu tevi!"
"Tavs eņģelis tev stāstīs par mani un pasauli, un parādīs tev ceļu pie manis. Tā es vienmēr būšu tavā tuvumā."
Šajā brīdī debesīs valdīja klusums, iztālēm jau bija dzirdamas balsis no zemes. Mazais vēl satraukti iejautājās: "Dieviņ, pirms es dodos prom, sak, kā sauks manu eņģeli?"
Dievs pasmaidīja un klusi noteica: "Vārds nav svarīgs. Tu viņu sauksi par mammīti."

piektdiena, 2011. gada 10. jūnijs

Veiksmes burinieks




Šim sapņu kuģim, kuru uzdāvināju dēļiņam uz sākumskolas beigšanu un savs stāsts. Sākotnēji man viņš ļoti iepatikās un parādīju to puikam i-netā. Viņam arī patika un sarunājām, ka pasūtīsim. Gadu komplekts nostāvēja skapī un un rāmīša nokļuva tikai tad, kad domāju, ko ielikt dzemdību somā. Tā arī iesāku to šūt - Kuldīgas slimnīcā savu jaunāko auklējot. Jāsaka, daudz pašūt nevarēju, jo pēc anestēzijas ļoti sāpēja galva. Tā nu pa bišķim knibināju, knibināju, bet vairs īpaši nepatika, likās bāls. Kāpēc? - Jo pirmo reizi sāku no viena stūra un šuvu secīgi, nevis pa krāsām kā pagadās. Kad biju apmēram pusē, bija pagājuši jau 2 mēneši. Tad beidzot iešuvās oranžbrūnie akcenti, piedeva dzīvīgumu un darbiņš man sāka patikt. Šuvu katrā brīvā brīdī un otru pusi sašuvu 2 nedēļās. Pie beigām nolēmu, ka vedīšu darbiņu rāmēt uz Rīgu. Kaut vai tam būtu pusgads atvilknē jānoguļ. Bet veiksmīgi sagadījās, ka bija uz Rīgu tomēr jābrauc un radās izdevība kuģi "apģērbt". Veiksme man uzsmaidīja arī ar izņemšanu no darbnīcas. Paldies Ilonai, kura bija tik atsaucīga, ka ne tikai izņēma darbiņu, bet arī saorganizēja tā nokļūšanu līdz Saldum!

Tagad kuģis gaida brīvdienas, kad nonāks savā vietā pie sienas, lai nestu veiksmi un labu ceļavēju manam dēliņam tupmākajās skolas gaitās :)

4 komentāri:

  1. Jauks stāsts un mīļa dāvana. :)
    Nu re, Tu jau savu burinieku pabeigusi, bet es savu vēl knibinu! nu man būs iedvesma saraut! :))

    AtbildētDzēst