Reiz kāds no bērniņiem, kuram teju, teju bija jādzimst, jautāja Dievam: "Dzirdēju, ka tu grasies sūtīt mani uz zemi - kā gan lai es tur dzīvoju, tik mazs un nevarīgs?" Dievs atbildēja: "Esmu tev izmeklējis eņģeli, kurš tevi sagaidīs un aprūpēs." "Bet te debesīs esmu tik priecīgs, varu smieties un dziedāt," nopūtās bērns. "Tavs eņģelis tev dziedās un ar tevi smiesies ik dienu. Tu jutīsi viņa mīlestību un būsi tik pat laimīgs kā te" - mazuli mierināja Dievs. "Un kā gan es sapratīšu, ko ļaudis uz zemes runā?" - nerimās bērns. "Tavs eņģelis teiks tev visskaistākos un vismīļākos vārdus. Ar lielu pacietību un mieru viņš iemācīs runāt arī tevi." Mazais tomēr nerimās: "Esmu dzirdējis, ka uz zemes dzīvo arī slikti cilvēki - kas mani pasargās?" Dievs atbildēja: "Tavs eņģelis tevi sargās, kaut arī paša dzīvība būtu apdraudēta". "Bet es būšu bēdīgs, jo vairs nesatikšu tevi!" "Tavs eņģelis tev stāstīs par mani un pasauli, un parādīs tev ceļu pie manis. Tā es vienmēr būšu tavā tuvumā." Šajā brīdī debesīs valdīja klusums, iztālēm jau bija dzirdamas balsis no zemes. Mazais vēl satraukti iejautājās: "Dieviņ, pirms es dodos prom, sak, kā sauks manu eņģeli?" Dievs pasmaidīja un klusi noteica: "Vārds nav svarīgs. Tu viņu sauksi par mammīti."
Ak adatas, adatiņas! Lielas un mazas - viena, divas vai piecas - tās visas noder kā skaista, mīļa, silta radīšanai, sevis un citu iepriecināšanai.
Uzdāvini prieku, un pats kļūsti divtik priecīgs!
Arī mazumā skaistums liels, ja pašam dvēsele liela.
/A.Skalbe/
Dienas dzejolītis
Baltiem vārdiem baltā pasaulē, Baltiem sapņiem savā sirdī vietu sameklē, Neļauj tumsai ceļam pāri krist, Ja pār melnu upi jāiet brist. Tālu augšā saule gaismu krāj, Balti sniegi rudens pelnus klāj un neapklāj, Tad, kad naktīs zvaigznes zemē krīt, Paņem vienu sirdi sasildīt.
Tad, kad saule loku liec, Laiks no jauna skaitīts tiek, Tev jāiet līdz. Tā kā lapa zemē krīt, Tā pie tevis atnāk vēl viens Saules gads.
